trešdiena, 2012. gada 25. janvāris

Cipari un burti...

A, E, H, K, I... pirmie burtiņi, ko iemācījušies mani puikas. Katru dienu klāt nāk vēl kāds jauns burtiņš.
1, 2, 3, ... 9 viss pamazām tiek saskaitīts...
Un, lai interesantāk un jaukāk mācīties, darbojamies kopā...


 Puikas paši krāsoja savas kastītes, cik jau rūpīgi un krāsaini paši vēlējās...

Kastītēs var paslēpties cipariņi (izgriezām no pagājuša gada kalendāra), mazi kociņi, pogas, pupas utt. Lai mazie pirkstiņi darbojas un skaita...

Lai kastītes tik ātri neapbružājas un nesasmerētos, "ielaminējām" ar plato līmlentu ;-)
 Un šeit kopā darbojāmies... Puikas mēģināja nosaukt visus vārdiņus, kas sākas ar konkrētu burtiņu, un mammai un tētim jāzīmē gan bebrs, gan gliemezis, pūķītis un dinozaurs...
Puikām patīk darboties kopā ar mums. Un es vēl joprojām uzskatu, ka šajā vecuma (5 un 4 gadi), nav bērni jāsēdina pie galda un jāmāca apzināti burti. Daudz vairāk viņi atcerās un iemācas spēlējoties. Kāpēc mūsu izglītības sistēmā tik ātri bērnus vēlas visus vienādi ielikt rāmojos un standartos?
Tāpēc novēlu arī Jums atrast savu individuālo pieeju un prieku mācīties....

pirmdiena, 2012. gada 16. janvāris

Mums vienmēr tiek dota izvēle...

Ir svētdiena... Visi pieci esam mājās, aizvadīta mūsu 30 gadu ballīte. Tāds mazs sagurums.
Bet tad mums tiek dota izvēle, turpinām gulšņāt un dzīvoties pa mājām,skatoties televizoru,  vai arī dodamies visi ārā.
Beidzot taču ārā ir sniegs!
Un tā mēs pamazām visi meklējam savus kombinzonus, ausaines un siltus cimdus, lai visi kopā dotos uz mežu.
Līdzi paņemu maizes šķēlītes, desas gabaliņu un skaliņus, papīru un sērkociņus.
Bet mans mīļais vīrs saka, ka mēģinās sakurt ugunskuru ar to, kas ir atrodams mežā.
Bet es tā pat masiņā atstājus sausus skaliņus, un papīru ;-)
Un tā nu mēs visi kopā dodamies uz mežu!

Kaspars kopā ar puikām meklē nolūzušu koku, ko salauza mazos gabaliņos, bērza tāsis un vietu ugunskuram.
Un mācot pacietību puikām, kā arī man, pēc laiciņa mums jau kurās savs ugunskuriņš.
kamēr puikas darbojas ap ugusnkuru, mazākais brīnumiņš vēl čuč turpat līdzās lauku ratiņos, es dodos mežā paskatīties, kādi dabas brīnumi tur ir sastopami. Diena nav saulaina, un jau pamazām sāk satumst.

Gaidot, kad kārtīgi iekursies mūsu ugunskurs (jo mēs taču mācāmies pacietību, un sausie skaliņi un papīrs joprojām ir maisiņā), mēs kopā parūpējamies par to, lai mums apkārt ir daudz sniega eņģeļu.
Turpat līdzās ir grāvs, kurai pāri ir nogāzusies sausa priede. Puikas mēģina pārvarēt šķēršļus un šķērsot grāvi rāpojot pāri priedei. Nu tik ir prieki un sniegs put pa gaisu.
Un vēl tiek izspēlēti mednieki. Brīžiem mēs esam alņi, brīžiem mednieki vai vilki.
Hi! Tiek sagatavoti iesmi un desiņas un "ķēģeļu" maizīte var sāk sildīties ugunskura liesmiņās.
Kas gan var būt labāks par šo...

Slapjiem cimdiem, pilniem vēderiem ;-), patīkami noguši un smaidīgi atgtriežamies mājās.
Mums bija dota izvēle, un mēs izvēlējāmies laiku pavadīt kopā, nesadalot savu uzmanību starp televizoru, datoru, ledusskapi un gultu. Un puikas tik daudz varēja mācīties no sava tēta.
P.s. Lieki piebilst, ka maisiņš ar sausajiem skaliņiem un papīriem tika atvest atpakaļ mājās.
Izbaudiet ziemu arī Jūs! Sniegoti un forši!!!

ceturtdiena, 2012. gada 5. janvāris

Jaungada nakts!

Novēlu visiem veselīgu un saticīgu Jauno gadu!
Un spēju ieraudzīt un novērtēt ikdienas brīnumus!
Un būt pateicīgiem par katru nodzīvoto dienu!
Vecgada dienā, kā jau pēdējos kādus 20 gadus, sākām svinēt 30 dzīves gadus, jo manai labākajai draudzenei Inesei palika 30, un vēl tikai dažas dienas, kad viņai pievienosimies arī Kaspars un es ;-) Tāpēc Jaunais gads ir sācies ar pārdomām un izvērtēšanu - un es secinu, ka forši tiem mani 30 gadi ir pagājuši, kā arī to, ka es esmu sirdmiljonāre, jo man tik daudz ir dots!
Jāpriecājas par katru nodzīvoto dienu un jāpateicas Dievam par visām žēlastībām, ko mēs saņemam ikbrīdi!
Bet par Jaunā gada nakti...
Nēesmu salūtu fane (ja godīgi, nevarētu teikt, ka man nepatīk, bet vienmēr ir tās domas, cik naudas tiek "izšauts" gaisā, cik suņi un putni ļoti pārdzīvo, kā arī, cik zaļi tas ir mūsu planētai?), bet šogad salūtu skatījos ar savu bērnu acīm. Visus iepriekšējos gadus, kopā ar puikām, mēs Jauno gadu sagaidijām laukos, kur nebija krāšņā un lielā salūta, tāpēc vērojot viņu sajūsmu un brīnumu pilnās acis, priecājos arī es par salūtu, jo atceros, kā es pavisam maziņa, pirmoreiz redzēju salūtu Jelgavā kopā ar mammu. Vēl tagad atceros, cik ļoti mani tas pārsteidza. Un tāpat brīnijās mani puikas. Viņiem tas bija brīnums! Un es priecājos, ka Jauno gadu mēs sagaidijām visi kopā!


Lai arī Jums izdodas pavadīt daudz jauku mirkļu kopā ar saviem mīļajiem arī šogad!