pirmdiena, 2013. gada 9. decembris

Baltais eņģelis

 2. Adventa svētdiena... 
Devāmies mazā pastaigā pa sniegoto pilsētu... 
Un mans pārsteigums Lāču dārzā bija sarkankrūtīši jeb svilpji. Es tik sen nebiju redzējusi sarkankrūtīšus... Šķiet, ka tikai bērnībā. Un viņu bija daudz... Tikai ļaut sevi fotografēt viņi gan nevēlējās... 
Un tad kokā vēl pamanijām interesantu putnu... Pētijām un klausijāmies. Meklēju googlē un nevaru atrast, kas tas ir...
Pēcpusdienā gatavojām eņģeli. Haraldam uz skolu jānes ģimenes veidots eņgelis ar nosacījumiem: vēlams balts vai sudrabots, paliels, telpisks...
Iedvesmojos no Judy kay paper angel un gatavojām savu eņģeli...
Un tad, kad darbiņš bija paveikts, izslēdzot gaismu mūsu eņģelis mūs pārsteidza, jo kā izrādās spīdums ar kuru izgreznojām spārnus ir luminiscējošs... 
Un eņģeļa spārni spoži spīdēja... 
Tikai diemžēl fotogrāfijā šo skaitumu nevarēju iemūžināt... 
Un vēl bija jāraksta Mīlestības vēstījums šim laikam: 
To novēlam Jums katram šajā Adventa laikā, kad ārā snieg sniegs, lielākas un mazākas pilsētas rotā jau Ziemassvētku eglītes un sirdīs ir gaidīšanas prieks... Apjaust to, ka ne jau dāvanās un spožumā ir Ziemassvētku brīnums, bet šis brīnums ir jāierauga mūsu sirdīs, mūsu attiecībās un attieksmē... 
Šajā laikā, kad gaidām Kristus dzimšanas svētkus, mēs visi esam aicināti apstāties un padomāt...

Padomāt, kas es esmu šodien, kāda ir mūsu attieksme vienam pret otru un ieklausīties...

Ieklausīties sevī, otrā un Dievā. Dievs ir mīlestība... Tātad, Viņš ir arī Mīlestības avots...

Gaidīšanas laiks ir lūgšanu un mīlestības darbu laiks.... Mēs tiekam acināti atvērt savas acis un sirdis labajam, gaišajam un mīlestībai...

Katru rītu uzsmaidīt un pateikt: „Labrīt!” – ne tikai mammai un tētim, bet arī sētniekam, kas agrā rīta stunda tīra ietves no biezās sniega segas...

Dienā palīdzēt kādam, kas ir noskumis un, ja kādam neveicās kāds darbiņš – palīdzēt izlasīt kādu dzejoļa rindiņu vai palīdzēt uzzīmēt eņģeli baltu...
Vakarā noskaitīt sirds lūgšanu... Lūgšanu, lai katru dienu mēs kādu iepriecinātu, kādam uzsmaidītu un kādam palīdzētu... Un nav jāgaida zili brīnumi, jo ikdienu mēs esam kā mazi brīnumi, kas var pasaulei dot prieku un mīlestību...
Elīna

svētdiena, 2013. gada 1. decembris

Brīnumu gaidot....

Ar pirmās Adventa svecītes iedegšanu un 1. decembri ir sācies jauns mēnesis, jauns posms... Visiem novēlu, lai šis laiks ir gaišāks, priecīgāks, mīļāks un veiksmīgāks... Ikdienu izdzīvot tik tiešām ar ticību, cerību un mīlestību. Lai sirdī miers un prieks, sagaidot Kristus dzimšanas svētkus - Ziemassvētkus... 
Novembris tik tiešām bij pārdomu, skumju mēnesis. Grūti pat aprakstīt un izteikt visas tās sajūtas un domas, kas pēdējās divas nedēļas ir izdomātas un izsāpētas...
Tāpēc pašā skumjākajā nedēļas nogalē kopā ar bērniem devāmies uz mežu - izstaigāties, projām no TV, interneta, ziņām... Un klausījāmies, kā strādā dzenis... Un sagriezām priežu skujas. Un smaržoja... Smaržoja pēc miera un mīlestības... Pēc gaismas, kas uzvar tumsu... 
Pēdejo novembra nedēļu kopā rūpējām Adventa vanadziņus - pašiem, bērnudārzam, klasītei un abām vecmammām. Jo gribējās iepriecināt un domāt gaišas domas... 
Šogad sanāca tādi krāsaini un dzīvespriecīgi. Kā karameles...
Puikas man palīdzēja - tina, šķiroja, izvēlējas krāsas un līmējām...
 Mūsu šī gada vainadziņi...
Iedvesmojoties no Adventa vainaga un sveču gaismiņas, tapa arī apsveikumu kartiņas...  
Gaišu gaidīšanas laiku, Brīnumu gaidot... 
Elīna

otrdiena, 2013. gada 12. novembris

Mūsu Latvijas nedēļa...

11. novembrī kopā ar puikām devāmies uz vakara jundu "Par gudru un stipru tēvzemi!" 
Visvairāk jau puikām interesēja zemessargi un karavīri. Cītīgi vēroja, kā viņi soļo. Un domāja... un uzdeva jautājumus: "Vai viņi ir bijuši karā? Vai būs karš?"... Un, tas lika domāt arī man, kā arī atbildēt uz viņu jautājumiem... 11. novembrī mēs pieminam visus latviešu karavīrus, kas ir zaudējuši savu dzīvību dažādos karos un sadursmēs... 
Viņi cīnijās par Latviju... Vai mēs to novērtējam?... Vai mēs rīkotos tā pat? 
Vēl ir dzīva paaudze, kas ir redzējusi kara briesmas, bet pamazām arī tā izmirst... 
Šīs atmiņas un stāsti dzīvos mūsu sirdīs tik ilgi, cik ilgi mēs tos atcerēsimies,  cik ilgi mēs stāstīsim tos saviem bērniem... 
Mana vecmamma bija vēl tikai bērns, bet viņā šīs atmiņas ir tik dzīvas! Jo kaut ko tādu jau nevar aizmirst. Karš paņēma viņas tēva, māsas dzīvību, kā arī izpostīja daudzu mīļu cilvēku dzīves gan tuviniekiem, gan draugiem... 
 Un vectēvs ar vecmammu, bērni būdami, dzīvoja kaimiņos. Starp viņu mājām gāja frontes līnija...
Un man bija prieks vakar uzzināt, ko īsti nozīmē, simbolizē pie mūsu krūtīm piespraustās lentītes.
Šīs lentītes simbolizē divus latviešu brāļus, kas karoja katrs savā frontes pusē... Bet abi par Latviju... Par brīvību...
Un, protams, arī to, ka mēs esam par mūsu Latviju...
Un šodien tapa piespraudītes vien man, viena māsai, viena mammai...
Šai nedēļai - Latvijas nedēļai...
Un, ko es atbidēju saviem puikām? Es skatījos uz viņiem un priecājos, ka mums ir dota iespēja dzīvot valstī, kur nav kara briesmu. Un viņiem atbildēju: "Lūgsim Dievu, lai mums nekad nebūtu jāpiedzīvo karš... " Jo apsolīt es viņiem to nevru, bet cerēt mēs varam... 
Mēs esam par gudru un stipru Latviju... 
To arī novēlu visiem... Lai arī kurā pasaules mala Jūs arī būtu... Mēs esam latvieši... Ar pašu skaistāko himnu, karogu, jūru, mežiem... 
Lai Dievs svētī Latviju...
"Par gudru un stipru tēvzemi!" Balvos 11. novembrī:
"Staņislavs"

Elīna

pirmdiena, 2013. gada 11. novembris

Paldies!!!

Paldies visiem tiem, kas palīdzēja, lai KNHM projekta
"Maziņš esmu es, liels izaugšu es!" realizācija izdotos!!!
 Lielākais prieks ir par to, ka audzinātājas vecāku sagatavotās rotaļlietas patiesi izmanto spēlēšanās, mācīšanās procesā bērnudārza ikdienā. Prieks dzirdēt, ka tiek iestudēts "Kukulītis".
Un par to, kādi bija visi 20 KNHM izstrādātie projekti var paskatīties Vinetas sagatavotajā prezentācijā.
Kā arī paldies par to, ka mūsu darbs tika novērtēts:
Paldies!!!
Un skaistus Jums visiem Latvijas svētkus!!! 
Darīsim katru darbu ar mīlestību un atbildību! 
Jo katrs mēs esam maza daļa no mūsu valsts - Latvijas! 
Un pasmaidīsim... 
Jo smaids atbruņo un iepriecina! 
Elīna

trešdiena, 2013. gada 6. novembris

Novembra smeldze...

Novembris. 
Mēnesis starp krāsainību un baltumu.
 Novembris - vējains, pelēks - pat tumšs un smeldzīgs. It sevišķi šogad... 
Mūsu novembris sākās ar instalācijas "Par dzīvību" atklašanu Balvos, kas liek cilvēkiem apstāties un padomāt... Padomāt par dzīvību... 
Skatos uz saviem bērniem un pateicos Dievam, ka viņi man ir. Ne vienmēr ir viegli, ne vienmēr pietiek spēka, bet esmu laimīga, ka man viņi ir...
2. novembra vakarā pabiju koncertuzvedumā "Ar skatu uz debesīm"... Paldies Jānim Holšteinam-Upmanim par brīnišķīgo mūziku, noskaņu un Imanta Ziedoņa dzejoli "Gods Dievam augstībā":
"Gods Dievam augstībā, un cilvēkiem – labs prāts!
Es neesmu šai dzīvē maldināts,
bet pats es esmu bijis nomaldījies –
jo savas gribas vien man ceļš bij vijies.
Un, ja es tagad stāvu nesabijies
un augu te kā skaisti stādīts stāds, –
gods Dievam augstībā, un cilvēkiem – labs prāts!
Gods Dievam augstībā, un cilvēkiem labs prāts!
Es esmu piedzimis kā skaņa vārdā
un tālāk – latviski – jau nākamajā kārtā.
Kad Nīcā garais sauciens skan vai Bārtā,
es pieceļos, man piecelties liek kāds, –
gods Dievam augstībā, un cilvēkiem – labs prāts!
Man jāpastāv! Kas manas lietas kārtos!
Stāv cietumsargs un erceņģelis vārtos.
Viens nelaiž prom, bet otrs – nelaiž iekšā.
Es vēl te pastrādāšu vārtu priekšā.
Gods Dievam augstībā, un cilvēkiem – labs prāts!
Un, kur tu ej, tev ceļš ir gaismas klāts."

 Paldies arī Janai Babrei-Laimei par Imanta Ziedoņa dzejoļu lasījumiem.  
Pasākums, lai arī ārā lija lietus, bija tumšs un vējains, šķita tāds siltuma un gaismas piepildīts... 

Novembris... Šī gada novembris daudz liek domāt par dzīvību un nāvi... Tik trausla ir šī līnija... Traģiskas ziņas viena pēc otras, kas nonāk pie mums, liek domāt, kāpēc? 
Bet, vai mēs varam atbildēt uz šiem jautājumiem... 
Mūsmājās nesvin Helovīnus, jo šie man pašai škiet tādi tumsas, nakts svētki... 
Un es nevēlos godināt tumsu un mošķus... 
Bet tā pat uz ielas mēs sastopam tēlus, no kuriem bērni un pat es satrūkstos... 

Bet ticībā, ceru, ka drīz nāks gaisma... Tāpēc arvien biežāk domāju par Ziemassvētkiem. Jau pamazām sāku rūpēt sirsnīgas dāvaniņas saviem mīlajiem un jāsāk jau domāt par apsveikumiem. Jo zinu, ka gaida. Tāds niecīgs prieciņš, bet tik patīkams... 

Un novembris, protams, ir Latvijas mēnesis. Un es cenšos saskatīt to labo, kas mums ir... 
Tāpēc ar puikām kopā darbojāmies un uz bērnudārzu kopīgi rūpējām Latvijai dāvanu 95. gados "Mana Latvija... "
 Un šķiet, ka mūsu valstij ir pati skaistākā kontūra un pats, pats... skaistākais karogs pasaule... 
Mums ir pati garšīgākā maizīte.. Balts sniegs un saulainas vasaras... Avenes, zemenes un dzērvenes...
Putni (stārķi, gulbji, zvirbuļi un zīlītes...) un zvēri (alnis, stirnas, mežaruksis un bebrs...)... 
Arī odi un mušas... bet varbūt tas vēl nozīmē, ka nav viss tik ļoti ķīmisks un dabā sterils... 
Jūra un meži... 
Tā ir mūsu Latvija...
Nesīsim gaismu sirdīs... 
Izturēsimies pret citiem tā, kā gribam, lai izturas pret mums... 

Un neaizmirsīsim par atstarotājiem šajā tumšajā laikā.
Sargāsim paši sevi, tad arī Dievs mūs sargās. 

pirmdiena, 2013. gada 14. oktobris

Rudens esence

2013. gad rudens tik tiešām ir tieši tik skaists un bagāts, kā tiek dziedāts skaistās dziesmās un aprakstīts dzejā - Zelta rudens Latvijā. Un vai brauc, vai nē uz Siguldu, šogad par rudeni var priecāties nedēļām ilgi visdažādākajās Latvijās vietās. Arī pie mums Balvos un Silakrogā. 
Saules apmirdzēts rudens, miglā tīts rudens... Siltāks un dzestrāks... Priecīgs un ar smeldzīti... 
Un šī gada rudens man iezīmējās arī ar Skolotāju dienu.
 Jo tagad arī mūsmājās ir skolnieks, tāpēc atkal esam tieši saistīti ar skolu. Un ieraugu skolotājus, kas mācīja arī mani 1. klasītē.  Kā arī šogada, kad viens pilns gads jau ir nostrādāts par skolotāju, priecājos par skolnieku sagatavotajiem pārsteigumiem Skolotāju dienā.
Un vēl īpaša Skolotāju diena šogad bija ar to, ka vadīju stundu sava pirmklasnieka klasē, jo Balvu pamatskolā ir tradīcija, ka Skolotāju dienā vienu stundu pasniedz kāds no bērna vecākiem. Tā bija ļoti interesanta un jauka pieredze. Kopā zīmējām, līmējām, veidojām un mēģinājām ieklausīties viens otrā Dabaszinību stundā. 
Par to, kāds rudens šogad man apkārt un, kas mums izdevās Dabaszinībās turpinājumā:
 Dabaszinības stunda Balvu pamatskolas 1.b klasītē
 Lūk tāds krāsains koks mums bija stundas beigās...
 Un krāsainas lapas, kas ļauj mums atcerēties par rudeni arī ziemā, var vienkārši un interesanti pagatavot... Un, kā izrādijās, tad nemaz tik viegls nebij šis uzdevums pirmklasniekiem. Bet, kad jau saprata, tad jau krāsoja uz nebēdu...
Darbam ir nepieciešamas koka lapas, baltas papira lapas, krāsainas kartona lapas, krāsu zīmuļi (var arī ar vaska krītiņiem), šķēres un līme...
Lapas "asinsvadiņus" atstājam uz augšu un liekam balto lapu virsū...
 Un uzmanīgi ar krāsu zīmliem krāsojam un ieraugām brīnumu...
Un tad lapas var izgriezt un uzlīmēt uz krāsaina kartona... Top apsveikumi un papīra rotājumi...
 
 Un tā tapa arī spēļu naudiņa mūsmājās... Bērni tik aizrautīgi krāsoja un grieza. Un skaitīja...
Darbīgu rudeni... 
Elīna