Mani joprojām uzrunā šī pasaka par pavasara brīnumiem...
- Viss, man ir apnikusi šī tumsa, šī vienmuļā, pelēkā dzīve! Es eju prom!
- Tu ko? Vai tad te ir slikti? Mēs jau tik ilgi šeit dzīvojam. Nu un tad, ka katra diena ir tāda pati kā iepriekšējā? Vai tad nekad neesi dzirdējusi, ka labāk irzināma nelaime nekā nezināma laime? Domā, ka Tevi tur kāds gaida? Un starp citu - neviens no tiem, kas ir aizgājis, vēl nekad nav atgriezies.
Jā, tas bija arguments. Tik tiešām - katru gadu kāds pameta šo tumšo pasauli, bet ne reizi nav svinēti atgriešanās svētki. Viņa uz mirkli aizdomājās, bet tad sapurināja savu apņemšanos. Pareizi! Ja jau neatgriežas, tad tas nebūt nenozīmē, ka tur, ārpusē, viņus saplosa Lielais Ļaunums! Varbūt vienkārši - nav vēlēšanās atgriezties!
Nākošā rīta pašā agrumā viņa klusiņām izlavījās no mājām. Neko līdzi neņēma - ne mantas, ne siltas drēbes - tik vien bija kā zilais lakatiņš galvā. Viņai vajadzēja pielikt visus trauslā auguma spēkus, lai atvērtu pērno lapu krāsas vārtus un ieraudzītu jauno pasauli. Pirmajā brīdī acis apžilba no gaismas. Viņa pārsteigti apstājās - neko tādu pat iedomāties nevarēja! Cik skaisti! Kāds gaišums! Kādas krāsas! Un kā smaržoja gaiss! Drīz vien izbrīns pierima un viņa izslējās visā augumā. Var jau būt, ka tieši šī nebija tā pati veiksmīgākā vieta, un tik agri no rīta, protams, viņu neviens nesagaidīja. Var jau būt, ka bija nedaudz vēsi, jo aprīlis ir viltīgs mēnesis. Bet vienu viņa zināja pilnīgi noteikti - viņa nekad neatgriezīsies.
Bet cilvēki, kuri redzēja šo brīnumu, teica: "Paskaties, vizbulītes jau zied!"
Dace Puriņa
Arī mūsu dārzā ir uzziedējušas vizbulītes!!!
Lai arī Jums izdodas ieraudzīt šos pavasara brīnumus šajā nedēļas nogalē!!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru