"Mēs tikai pieskārāmies.
Aplis aplim.
Lode lodei.
Ne es tev centru
zināju, ne tu manējo."
/Imants Ziedonis/
Ziedonis... Tagad katrs meklē savu Ziedoni. Nu vismaz iedomājas...
Un tieši pagājušajā nedēļā manas mammas pulciņa (kur mācās nedaudz no dzīves, nedaudz no dzejas, nedaudz no pasākumiem, nedaudz no skatuves, nedaudz no mīlestības) bērni, gatavojoties reģiona runas konkursam mēģināja "pieskarties" Ziedoņa dzejai...
Andris...
Kristīne...
Protams, ka, lai sagatavotu šo dzejas uzvedumu, viņi ir strādājuši, lasījuši, izjutuši, dzīvojoši ar šo dzeju jau vairāk nekā gadu, bet reizē ar Ziedoņa aiziešanu arī uzvedums ir ieguvis pavisam citu nokrāsu, sajūtu un vieglumu...
Svētdienas pēcpusdienā, kad ārā aukstums, sniegs, slidens un saulains... Arī es kā skatītājs un klausītājs "pieskāros" caur viņiem Ziedoņa dzejai...
Paldies mammai, Krsitīnei un Andrim...
Jo par to, ko redzēju, dzirdēju un sajutu domāju vēl šodien...
"Gribas viegli, cik vien viegli, tā lai smiekli, maziņi smiekli.
Tā, lai vēsmiņas, viegliņas dvašas, atnāk pašas un aiziet pašas.
Gribas pieskarties viegli un maigi. Nesaki man ka grūti laiki!
Pieskaries lēnītēm, klusu, klusītiņām
– pasaule apstāsies brīdi pa brītiņam.
Pasaulei patīk, ka viegli iet. Pieliec man, pieliec roku mazliet!"
Tā, lai vēsmiņas, viegliņas dvašas, atnāk pašas un aiziet pašas.
Gribas pieskarties viegli un maigi. Nesaki man ka grūti laiki!
Pieskaries lēnītēm, klusu, klusītiņām
– pasaule apstāsies brīdi pa brītiņam.
Pasaulei patīk, ka viegli iet. Pieliec man, pieliec roku mazliet!"
Elīna
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru