svētdiena, 2011. gada 27. novembris

Pirmā svecīte aizdegta!

Dievs nāk.
Te nav lietota pagātne – Dievs nāca, ne arī nākotne
– Dievs nāks, bet gan tagadne: “Dievs nāk.” Ir runa par nepārtrauktu tagadni, tas ir, par darbību, kas nemitējas: tā notika, notiek un notiks. Ikkatrā brīdī “Dievs nāk”. Darbības vārds “nākt” mums atklāj kaut ko, kas skar pašu Dieva dabu. Tāpēc pasludināt, ka Dievs nāk, nozīmē pasludināt pašu Dievu, izmantojot kādu no Viņa visbūtiskākajām īpašībām: Viņš ir Dievs-kas-nāk.
Advents aicina ticīgos apzināties šo patiesību un atbilstoši rīkoties. Tāpēc dienu, nedēļu un mēnešu ritumā turpina skanēt aicinājums, kas vēstī glābšanu, – mosties! Atceries, ka Dievs nāk! Nevis vakar, nevis rīt, bet gan šodien, šajā brīdī! Vienīgais patiesais Dievs –
Ābrahama, Īzāka un Jēkaba Dievs – nav tāds, kas paliek Debesīs un ko neinteresējam ne mēs paši, ne mūsu vēsture. Viņš ir Dievs-kas-nāk. Viņš ir Tēvs, kas nekad nebeidz par mums domāt un, ievērodams vislielāko cieņu pret mūsu brīvību, vēlas mūs satikt un apmeklēt. Viņš vēlas nākt pie mums, iemājot mūsu vidū un palikt pie mums. Dieva nākšanu steidzina Viņa vēlēšanās mūs atbrīvot no ļaunuma un nāves, no visa, kas mums traucē sasniegt patieso laimi. Dievs nāk, lai mūs atpestītu.
Pāvests Benedikts XVI




Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru