Novembra smeldze...

Novembris. 

Mēnesis starp krāsainību un baltumu.

 Novembris - vējains, pelēks - pat tumšs un smeldzīgs. It sevišķi šogad... 

Mūsu novembris sākās ar instalācijas "Par dzīvību" atklašanu Balvos, kas liek cilvēkiem apstāties un padomāt... Padomāt par dzīvību... 

Skatos uz saviem bērniem un pateicos Dievam, ka viņi man ir. Ne vienmēr ir viegli, ne vienmēr pietiek spēka, bet esmu laimīga, ka man viņi ir...

2. novembra vakarā pabiju koncertuzvedumā "Ar skatu uz debesīm"... Paldies Jānim Holšteinam-Upmanim par brīnišķīgo mūziku, noskaņu un Imanta Ziedoņa dzejoli "Gods Dievam augstībā":

"Gods Dievam augstībā, un cilvēkiem – labs prāts!
Es neesmu šai dzīvē maldināts,
bet pats es esmu bijis nomaldījies –
jo savas gribas vien man ceļš bij vijies.
Un, ja es tagad stāvu nesabijies
un augu te kā skaisti stādīts stāds, –
gods Dievam augstībā, un cilvēkiem – labs prāts!

Gods Dievam augstībā, un cilvēkiem labs prāts!
Es esmu piedzimis kā skaņa vārdā
un tālāk – latviski – jau nākamajā kārtā.
Kad Nīcā garais sauciens skan vai Bārtā,
es pieceļos, man piecelties liek kāds, –
gods Dievam augstībā, un cilvēkiem – labs prāts!

Man jāpastāv! Kas manas lietas kārtos!
Stāv cietumsargs un erceņģelis vārtos.
Viens nelaiž prom, bet otrs – nelaiž iekšā.
Es vēl te pastrādāšu vārtu priekšā.

Gods Dievam augstībā, un cilvēkiem – labs prāts!
Un, kur tu ej, tev ceļš ir gaismas klāts."

 Paldies arī Janai Babrei-Laimei par Imanta Ziedoņa dzejoļu lasījumiem.  

Pasākums, lai arī ārā lija lietus, bija tumšs un vējains, šķita tāds siltuma un gaismas piepildīts... 

Novembris... Šī gada novembris daudz liek domāt par dzīvību un nāvi... Tik trausla ir šī līnija... Traģiskas ziņas viena pēc otras, kas nonāk pie mums, liek domāt, kāpēc? 

Bet, vai mēs varam atbildēt uz šiem jautājumiem... 

Mūsmājās nesvin Helovīnus, jo šie man pašai škiet tādi tumsas, nakts svētki... 

Un es nevēlos godināt tumsu un mošķus... 

Bet tā pat uz ielas mēs sastopam tēlus, no kuriem bērni un pat es satrūkstos... 

Bet ticībā, ceru, ka drīz nāks gaisma... Tāpēc arvien biežāk domāju par Ziemassvētkiem. Jau pamazām sāku rūpēt sirsnīgas dāvaniņas saviem mīlajiem un jāsāk jau domāt par apsveikumiem. Jo zinu, ka gaida. Tāds niecīgs prieciņš, bet tik patīkams... 

Un novembris, protams, ir Latvijas mēnesis. Un es cenšos saskatīt to labo, kas mums ir... 

Tāpēc ar puikām kopā darbojāmies un uz bērnudārzu kopīgi rūpējām Latvijai dāvanu 95. gados "Mana Latvija... "

 Un šķiet, ka mūsu valstij ir pati skaistākā kontūra un pats, pats... skaistākais karogs pasaule... 

Mums ir pati garšīgākā maizīte.. Balts sniegs un saulainas vasaras... Avenes, zemenes un dzērvenes...

Putni (stārķi, gulbji, zvirbuļi un zīlītes...) un zvēri (alnis, stirnas, mežaruksis un bebrs...)... 

Arī odi un mušas... bet varbūt tas vēl nozīmē, ka nav viss tik ļoti ķīmisks un dabā sterils... 

Jūra un meži... 

Tā ir mūsu Latvija...

Nesīsim gaismu sirdīs... 

Izturēsimies pret citiem tā, kā gribam, lai izturas pret mums... 

Un neaizmirsīsim par atstarotājiem šajā tumšajā laikā.

Sargāsim paši sevi, tad arī Dievs mūs sargās.