11. novembrī kopā ar puikām devāmies uz vakara jundu "Par gudru un stipru tēvzemi!"
Visvairāk jau puikām interesēja zemessargi un karavīri. Cītīgi vēroja, kā viņi soļo. Un domāja... un uzdeva jautājumus: "Vai viņi ir bijuši karā? Vai būs karš?"... Un, tas lika domāt arī man, kā arī atbildēt uz viņu jautājumiem... 11. novembrī mēs pieminam visus latviešu karavīrus, kas ir zaudējuši savu dzīvību dažādos karos un sadursmēs...
Viņi cīnijās par Latviju... Vai mēs to novērtējam?... Vai mēs rīkotos tā pat?
Vēl ir dzīva paaudze, kas ir redzējusi kara briesmas, bet pamazām arī tā izmirst...
Šīs atmiņas un stāsti dzīvos mūsu sirdīs tik ilgi, cik ilgi mēs tos atcerēsimies, cik ilgi mēs stāstīsim tos saviem bērniem...
Mana vecmamma bija vēl tikai bērns, bet viņā šīs atmiņas ir tik dzīvas! Jo kaut ko tādu jau nevar aizmirst. Karš paņēma viņas tēva, māsas dzīvību, kā arī izpostīja daudzu mīļu cilvēku dzīves gan tuviniekiem, gan draugiem...
Un vectēvs ar vecmammu, bērni būdami, dzīvoja kaimiņos. Starp viņu mājām gāja frontes līnija...
Un man bija prieks vakar uzzināt, ko īsti nozīmē, simbolizē pie mūsu krūtīm piespraustās lentītes.
Šīs lentītes simbolizē divus latviešu brāļus, kas karoja katrs savā frontes pusē... Bet abi par Latviju... Par brīvību...
Un, protams, arī to, ka mēs esam par mūsu Latviju...
Un šodien tapa piespraudītes vien man, viena māsai, viena mammai...
Šai nedēļai - Latvijas nedēļai...
Un, ko es atbidēju saviem puikām? Es skatījos uz viņiem un priecājos, ka mums ir dota iespēja dzīvot valstī, kur nav kara briesmu. Un viņiem atbildēju: "Lūgsim Dievu, lai mums nekad nebūtu jāpiedzīvo karš... " Jo apsolīt es viņiem to nevru, bet cerēt mēs varam...
Mēs esam par gudru un stipru Latviju...
To arī novēlu visiem... Lai arī kurā pasaules mala Jūs arī būtu... Mēs esam latvieši... Ar pašu skaistāko himnu, karogu, jūru, mežiem...
Lai Dievs svētī Latviju...
"Par gudru un stipru tēvzemi!" Balvos 11. novembrī:
"Staņislavs"
Elīna
