Rāda ziņas ar etiķeti piepildīta dzīve. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti piepildīta dzīve. Rādīt visas ziņas

otrdiena, 2013. gada 12. novembris

Mūsu Latvijas nedēļa...

11. novembrī kopā ar puikām devāmies uz vakara jundu "Par gudru un stipru tēvzemi!" 
Visvairāk jau puikām interesēja zemessargi un karavīri. Cītīgi vēroja, kā viņi soļo. Un domāja... un uzdeva jautājumus: "Vai viņi ir bijuši karā? Vai būs karš?"... Un, tas lika domāt arī man, kā arī atbildēt uz viņu jautājumiem... 11. novembrī mēs pieminam visus latviešu karavīrus, kas ir zaudējuši savu dzīvību dažādos karos un sadursmēs... 
Viņi cīnijās par Latviju... Vai mēs to novērtējam?... Vai mēs rīkotos tā pat? 
Vēl ir dzīva paaudze, kas ir redzējusi kara briesmas, bet pamazām arī tā izmirst... 
Šīs atmiņas un stāsti dzīvos mūsu sirdīs tik ilgi, cik ilgi mēs tos atcerēsimies,  cik ilgi mēs stāstīsim tos saviem bērniem... 
Mana vecmamma bija vēl tikai bērns, bet viņā šīs atmiņas ir tik dzīvas! Jo kaut ko tādu jau nevar aizmirst. Karš paņēma viņas tēva, māsas dzīvību, kā arī izpostīja daudzu mīļu cilvēku dzīves gan tuviniekiem, gan draugiem... 
 Un vectēvs ar vecmammu, bērni būdami, dzīvoja kaimiņos. Starp viņu mājām gāja frontes līnija...
Un man bija prieks vakar uzzināt, ko īsti nozīmē, simbolizē pie mūsu krūtīm piespraustās lentītes.
Šīs lentītes simbolizē divus latviešu brāļus, kas karoja katrs savā frontes pusē... Bet abi par Latviju... Par brīvību...
Un, protams, arī to, ka mēs esam par mūsu Latviju...
Un šodien tapa piespraudītes vien man, viena māsai, viena mammai...
Šai nedēļai - Latvijas nedēļai...
Un, ko es atbidēju saviem puikām? Es skatījos uz viņiem un priecājos, ka mums ir dota iespēja dzīvot valstī, kur nav kara briesmu. Un viņiem atbildēju: "Lūgsim Dievu, lai mums nekad nebūtu jāpiedzīvo karš... " Jo apsolīt es viņiem to nevru, bet cerēt mēs varam... 
Mēs esam par gudru un stipru Latviju... 
To arī novēlu visiem... Lai arī kurā pasaules mala Jūs arī būtu... Mēs esam latvieši... Ar pašu skaistāko himnu, karogu, jūru, mežiem... 
Lai Dievs svētī Latviju...
"Par gudru un stipru tēvzemi!" Balvos 11. novembrī:
"Staņislavs"

Elīna

trešdiena, 2013. gada 6. novembris

Novembra smeldze...

Novembris. 
Mēnesis starp krāsainību un baltumu.
 Novembris - vējains, pelēks - pat tumšs un smeldzīgs. It sevišķi šogad... 
Mūsu novembris sākās ar instalācijas "Par dzīvību" atklašanu Balvos, kas liek cilvēkiem apstāties un padomāt... Padomāt par dzīvību... 
Skatos uz saviem bērniem un pateicos Dievam, ka viņi man ir. Ne vienmēr ir viegli, ne vienmēr pietiek spēka, bet esmu laimīga, ka man viņi ir...
2. novembra vakarā pabiju koncertuzvedumā "Ar skatu uz debesīm"... Paldies Jānim Holšteinam-Upmanim par brīnišķīgo mūziku, noskaņu un Imanta Ziedoņa dzejoli "Gods Dievam augstībā":
"Gods Dievam augstībā, un cilvēkiem – labs prāts!
Es neesmu šai dzīvē maldināts,
bet pats es esmu bijis nomaldījies –
jo savas gribas vien man ceļš bij vijies.
Un, ja es tagad stāvu nesabijies
un augu te kā skaisti stādīts stāds, –
gods Dievam augstībā, un cilvēkiem – labs prāts!
Gods Dievam augstībā, un cilvēkiem labs prāts!
Es esmu piedzimis kā skaņa vārdā
un tālāk – latviski – jau nākamajā kārtā.
Kad Nīcā garais sauciens skan vai Bārtā,
es pieceļos, man piecelties liek kāds, –
gods Dievam augstībā, un cilvēkiem – labs prāts!
Man jāpastāv! Kas manas lietas kārtos!
Stāv cietumsargs un erceņģelis vārtos.
Viens nelaiž prom, bet otrs – nelaiž iekšā.
Es vēl te pastrādāšu vārtu priekšā.
Gods Dievam augstībā, un cilvēkiem – labs prāts!
Un, kur tu ej, tev ceļš ir gaismas klāts."

 Paldies arī Janai Babrei-Laimei par Imanta Ziedoņa dzejoļu lasījumiem.  
Pasākums, lai arī ārā lija lietus, bija tumšs un vējains, šķita tāds siltuma un gaismas piepildīts... 

Novembris... Šī gada novembris daudz liek domāt par dzīvību un nāvi... Tik trausla ir šī līnija... Traģiskas ziņas viena pēc otras, kas nonāk pie mums, liek domāt, kāpēc? 
Bet, vai mēs varam atbildēt uz šiem jautājumiem... 
Mūsmājās nesvin Helovīnus, jo šie man pašai škiet tādi tumsas, nakts svētki... 
Un es nevēlos godināt tumsu un mošķus... 
Bet tā pat uz ielas mēs sastopam tēlus, no kuriem bērni un pat es satrūkstos... 

Bet ticībā, ceru, ka drīz nāks gaisma... Tāpēc arvien biežāk domāju par Ziemassvētkiem. Jau pamazām sāku rūpēt sirsnīgas dāvaniņas saviem mīlajiem un jāsāk jau domāt par apsveikumiem. Jo zinu, ka gaida. Tāds niecīgs prieciņš, bet tik patīkams... 

Un novembris, protams, ir Latvijas mēnesis. Un es cenšos saskatīt to labo, kas mums ir... 
Tāpēc ar puikām kopā darbojāmies un uz bērnudārzu kopīgi rūpējām Latvijai dāvanu 95. gados "Mana Latvija... "
 Un šķiet, ka mūsu valstij ir pati skaistākā kontūra un pats, pats... skaistākais karogs pasaule... 
Mums ir pati garšīgākā maizīte.. Balts sniegs un saulainas vasaras... Avenes, zemenes un dzērvenes...
Putni (stārķi, gulbji, zvirbuļi un zīlītes...) un zvēri (alnis, stirnas, mežaruksis un bebrs...)... 
Arī odi un mušas... bet varbūt tas vēl nozīmē, ka nav viss tik ļoti ķīmisks un dabā sterils... 
Jūra un meži... 
Tā ir mūsu Latvija...
Nesīsim gaismu sirdīs... 
Izturēsimies pret citiem tā, kā gribam, lai izturas pret mums... 

Un neaizmirsīsim par atstarotājiem šajā tumšajā laikā.
Sargāsim paši sevi, tad arī Dievs mūs sargās. 

otrdiena, 2013. gada 10. septembris

Es ♥ tēti!

Mūsmājās ļoti priecājas, ka septembra otrajā nedēļa tiek sveikti tēti. 
Jo maniem puikām tik tiešām ir pats labākais tētis...
Puikas ietērpās baltos T-kreklos, ko paši dizainiski "apgleznoja".
Un arī tētim tagad ir jauns T -krekls. 
Mūsu Tēvu diena 2013!
"Kad es izaugšu liels, es būšu tikpat superīgs kā mans tētis! "
Elīna

svētdiena, 2013. gada 1. septembris

Sveiciens Zinību dienā!

 Sveiciens visiem, kam šī gada septebris ir īpašs!
 Mūsu mājās - pirmklasnieks!
Un interesantas sajūtas ir netikai pašam pirmklasniekam, brāļiem un vecākiem, 
bet arī vecvecākiem, krustmātēm, krusttēvam un vecvecākiem... 
Jau tik liels! Tiko tāds maziņš, mīļojams un bužināms... 
Bet jau smaids bez zobiem un pirmā klase! 
Un vai Tu atceries savu 1. septembri? 
Es atceros! 
Mamma bija sašuvusi pašu skaistāko kleitiņu man un māsai par godu manam 1.septembrim. (it īpaši jau, jo tajā laikā vēl bija jāvelk formas, bet 1988/89.m.g sākumā vismaz mēs - pirmklasnieki drīkstējām ierasties ne formās.)
Un tā man bija ar sīkiem ziediņiem, volāniņu brīnumjauka kletiņa, ar baltu apakšsvārku un mežģīnīti!
Diena bija dūmakaina, miglaina, nu var teikt kā šodiena! 
Rokās bija gladiolas un asteres. 
Klasē ienācu (man šķiet), ka pēdējā.
 Un blakus brīva vieta vairs bija tikai vidējā rindā ceturtajā  solā.
Un tā es apsēdos blakus Sandrai. 
Un man prieks, ka mani labākie draugi - Inese, Inese, Gunta, Sandra un Gatis - arī šodien, sēdēja tajā pašā klasē, tajā pašā laikā. 
Un tāpēc arī savam Haraldam novēlu, lai izdodas!
 Lai izdodas veiksmīgi iedraudzēties ar burtiem un cipariem, skolotāju un saviem klases un skolas biedriem. Un, ja būs prieks iet uz skolu, būs prieks arī mācīties ;-) 
Lai svētīga un skaista arī Jums šī gada Zinību diena!
Elīna

pirmdiena, 2013. gada 5. augusts

Augusta svētdiena...

Augusts ir klāt!
 Dārzi pilni ar ekoloģiskiem labumiem un dobēs jau zied puķes, kas vēsta -
baudiet vasaru, kamēr vēl ir!!!
Augusta svētdiena - īstais laiks,
kad satīrīt burkānus pilnu spaini, lai var grauzt, rīvēt un spiest sulu.... 
 
  ēst ābolus un plūmes...
Tomāti, gurķi, kabači, sviesta pupiņas...
Sautējumi un zupas... 
Viss no sava dārza - garšīgi un veselīgi... 
 Nesteidzīgas svētdienas pusdienas...
Svētdiena taču ir īstā diena, kad no plauktiem izņemt svētku traukus... 
Un svinēt!!! 
Svinēt svētdienu! 
Svinēt augustu!
Svinēt vasaru!
Svinēt dzīvi!
 Un priecāties par to, ko Dievs mums dod katru dienu!!! 
Mēs reizēm tik daudz čīkstam. Mums nav tā un tā.... 
Bet patiesībā, mēs esam tik bagāti!!!
 Un šis atrastais ieraksts internata plašumos: 
"80...90 gados dzimušajiem...
Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 80-os un 90-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai.
Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu.
Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu.
Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet.
Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm.
Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.
Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm.
Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.
Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu!
Grūti iedomāties.
Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?
Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija!
Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām.
Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem,
sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši!
Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.
Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties.
Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku...
Un kā ir tagad?
- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns;
- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;

- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem nav e-pasta adreses;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ, lai to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari - pieslēdzies internetam;
Taisnība?!....
"
Tāpēc jo vairāk priecājos, ka mēs esam tieši šeit - laukos... 
Kur bērni skrien ar basām kājām, ēd un zin, kā aug burkāns, rāpjas kokā, ceļ savus "štābikus" un "vigvamus". 
Šūpojas, spēlējas smilšu kastē, rūpējas par kaķēniem un trusi... 
Peldās... 
Kāpj un krīt... 
Izdzīvo savu bērnības brīvību...
Ka viņiem - 5 un 7 gados nav savi profili draugos un twiter konti... 
Gan jau paspēs arī to, kā mēs... 
Protams, ka es pati nevaru vairs iedomaties, kā būtu bez interneta un mobilā telefona, 
bet tāpat dodu priekšroku īstām sarunām kopā ar saviem draugiem, 
bērnu smiekliem šupojoties šūpolēs un
garsīgām svētdienas pusdienām savas mājas dārzā...

Elīna
P.s. Un manā bērnība - mājas pagalmā - bērnu gaidītākais notikums bija atkritumu mašīnas atbraukšana divreiz nedēļa 20:30. 
No dzīvokļa ar atkritumu spaini izgājām ap 19:00 (nu, lai nenokavētu), un pārnācām ap 23:00. Pagalmā satikās visi daudzdzīvokļu bērni...
 Un tad bija "Kazaki un razboiņiki", tautas bumba, pirmās simpātijas, draudzība un bērnu strīdi... 
Lai skaists augusts!