Augusts ir klāt!
Dārzi pilni ar ekoloģiskiem labumiem un dobēs jau zied puķes, kas vēsta -
baudiet vasaru, kamēr vēl ir!!!
Augusta svētdiena - īstais laiks,
kad satīrīt burkānus pilnu spaini, lai var grauzt, rīvēt un spiest sulu....
ēst ābolus un plūmes...
Tomāti, gurķi, kabači, sviesta pupiņas... 
Sautējumi un zupas...
Viss no sava dārza - garšīgi un veselīgi...
Nesteidzīgas svētdienas pusdienas...
Svētdiena taču ir īstā diena, kad no plauktiem izņemt svētku traukus...
Un svinēt!!!
Svinēt svētdienu!
Svinēt augustu!
Svinēt vasaru!
Svinēt dzīvi!
Un priecāties par to, ko Dievs mums dod katru dienu!!!
Mēs reizēm tik daudz čīkstam. Mums nav tā un tā....
Bet patiesībā, mēs esam tik bagāti!!!
Un šis atrastais ieraksts internata plašumos:
"80...90
gados dzimušajiem...
Grūti
noticēt, ka mēs, kas dzimuši 80-os un 90-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai.
Bērnībā
mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu.
Mūsu
gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu.
Nebija
slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār
nekad netaisījās ciet.
Mēs
dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm.
Nevienam
neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.
Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no
izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka
aizmirsām par bremzēm.
Pēc
tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo
problēmu.
Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās
ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur
mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu!
Grūti
iedomāties.
Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens
nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs
paši. Atceraties?
Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs
visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki,
un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu,
interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī
video mums nebija!
Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām.
Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem,
sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien
gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši
gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši!
Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār
izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu
pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies
futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri
netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.
Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē
nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un
radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība,
brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši
iemācījāmies ar to visu rīkoties.
Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu
bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām,
mobilajiem, zvaigžņu fabriku...
Un kā ir tagad?
- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns;
- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;
- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem nav
e-pasta adreses;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā, it
kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ, lai
to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari - pieslēdzies internetam;
Taisnība?!...."
Tāpēc jo vairāk priecājos, ka mēs esam tieši šeit - laukos...
Kur bērni skrien ar basām kājām, ēd un zin, kā aug burkāns, rāpjas kokā, ceļ savus "štābikus" un "vigvamus".
Šūpojas, spēlējas smilšu kastē, rūpējas par kaķēniem un trusi...
Peldās...
Kāpj un krīt...
Izdzīvo savu bērnības brīvību...
Ka viņiem - 5 un 7 gados nav savi profili draugos un twiter konti...
Gan jau paspēs arī to, kā mēs...
Protams, ka es pati nevaru vairs iedomaties, kā būtu bez interneta un mobilā telefona,
bet tāpat dodu priekšroku īstām sarunām kopā ar saviem draugiem,
bērnu smiekliem šupojoties šūpolēs un
garsīgām svētdienas pusdienām savas mājas dārzā...
Elīna
P.s. Un manā bērnība - mājas pagalmā - bērnu gaidītākais notikums bija atkritumu mašīnas atbraukšana divreiz nedēļa 20:30.
No dzīvokļa ar atkritumu spaini izgājām ap 19:00 (nu, lai nenokavētu), un pārnācām ap 23:00. Pagalmā satikās visi daudzdzīvokļu bērni...
Un tad bija "Kazaki un razboiņiki", tautas bumba, pirmās simpātijas, draudzība un bērnu strīdi...
Lai skaists augusts!