pirmdiena, 2013. gada 9. decembris

Baltais eņģelis

 2. Adventa svētdiena... 
Devāmies mazā pastaigā pa sniegoto pilsētu... 
Un mans pārsteigums Lāču dārzā bija sarkankrūtīši jeb svilpji. Es tik sen nebiju redzējusi sarkankrūtīšus... Šķiet, ka tikai bērnībā. Un viņu bija daudz... Tikai ļaut sevi fotografēt viņi gan nevēlējās... 
Un tad kokā vēl pamanijām interesantu putnu... Pētijām un klausijāmies. Meklēju googlē un nevaru atrast, kas tas ir...
Pēcpusdienā gatavojām eņģeli. Haraldam uz skolu jānes ģimenes veidots eņgelis ar nosacījumiem: vēlams balts vai sudrabots, paliels, telpisks...
Iedvesmojos no Judy kay paper angel un gatavojām savu eņģeli...
Un tad, kad darbiņš bija paveikts, izslēdzot gaismu mūsu eņģelis mūs pārsteidza, jo kā izrādās spīdums ar kuru izgreznojām spārnus ir luminiscējošs... 
Un eņģeļa spārni spoži spīdēja... 
Tikai diemžēl fotogrāfijā šo skaitumu nevarēju iemūžināt... 
Un vēl bija jāraksta Mīlestības vēstījums šim laikam: 
To novēlam Jums katram šajā Adventa laikā, kad ārā snieg sniegs, lielākas un mazākas pilsētas rotā jau Ziemassvētku eglītes un sirdīs ir gaidīšanas prieks... Apjaust to, ka ne jau dāvanās un spožumā ir Ziemassvētku brīnums, bet šis brīnums ir jāierauga mūsu sirdīs, mūsu attiecībās un attieksmē... 
Šajā laikā, kad gaidām Kristus dzimšanas svētkus, mēs visi esam aicināti apstāties un padomāt...

Padomāt, kas es esmu šodien, kāda ir mūsu attieksme vienam pret otru un ieklausīties...

Ieklausīties sevī, otrā un Dievā. Dievs ir mīlestība... Tātad, Viņš ir arī Mīlestības avots...

Gaidīšanas laiks ir lūgšanu un mīlestības darbu laiks.... Mēs tiekam acināti atvērt savas acis un sirdis labajam, gaišajam un mīlestībai...

Katru rītu uzsmaidīt un pateikt: „Labrīt!” – ne tikai mammai un tētim, bet arī sētniekam, kas agrā rīta stunda tīra ietves no biezās sniega segas...

Dienā palīdzēt kādam, kas ir noskumis un, ja kādam neveicās kāds darbiņš – palīdzēt izlasīt kādu dzejoļa rindiņu vai palīdzēt uzzīmēt eņģeli baltu...
Vakarā noskaitīt sirds lūgšanu... Lūgšanu, lai katru dienu mēs kādu iepriecinātu, kādam uzsmaidītu un kādam palīdzētu... Un nav jāgaida zili brīnumi, jo ikdienu mēs esam kā mazi brīnumi, kas var pasaulei dot prieku un mīlestību...
Elīna

svētdiena, 2013. gada 1. decembris

Brīnumu gaidot....

Ar pirmās Adventa svecītes iedegšanu un 1. decembri ir sācies jauns mēnesis, jauns posms... Visiem novēlu, lai šis laiks ir gaišāks, priecīgāks, mīļāks un veiksmīgāks... Ikdienu izdzīvot tik tiešām ar ticību, cerību un mīlestību. Lai sirdī miers un prieks, sagaidot Kristus dzimšanas svētkus - Ziemassvētkus... 
Novembris tik tiešām bij pārdomu, skumju mēnesis. Grūti pat aprakstīt un izteikt visas tās sajūtas un domas, kas pēdējās divas nedēļas ir izdomātas un izsāpētas...
Tāpēc pašā skumjākajā nedēļas nogalē kopā ar bērniem devāmies uz mežu - izstaigāties, projām no TV, interneta, ziņām... Un klausījāmies, kā strādā dzenis... Un sagriezām priežu skujas. Un smaržoja... Smaržoja pēc miera un mīlestības... Pēc gaismas, kas uzvar tumsu... 
Pēdejo novembra nedēļu kopā rūpējām Adventa vanadziņus - pašiem, bērnudārzam, klasītei un abām vecmammām. Jo gribējās iepriecināt un domāt gaišas domas... 
Šogad sanāca tādi krāsaini un dzīvespriecīgi. Kā karameles...
Puikas man palīdzēja - tina, šķiroja, izvēlējas krāsas un līmējām...
 Mūsu šī gada vainadziņi...
Iedvesmojoties no Adventa vainaga un sveču gaismiņas, tapa arī apsveikumu kartiņas...  
Gaišu gaidīšanas laiku, Brīnumu gaidot... 
Elīna