pirmdiena, 2013. gada 5. augusts

Augusta svētdiena...

Augusts ir klāt!
 Dārzi pilni ar ekoloģiskiem labumiem un dobēs jau zied puķes, kas vēsta -
baudiet vasaru, kamēr vēl ir!!!
Augusta svētdiena - īstais laiks,
kad satīrīt burkānus pilnu spaini, lai var grauzt, rīvēt un spiest sulu.... 
 
  ēst ābolus un plūmes...
Tomāti, gurķi, kabači, sviesta pupiņas...
Sautējumi un zupas... 
Viss no sava dārza - garšīgi un veselīgi... 
 Nesteidzīgas svētdienas pusdienas...
Svētdiena taču ir īstā diena, kad no plauktiem izņemt svētku traukus... 
Un svinēt!!! 
Svinēt svētdienu! 
Svinēt augustu!
Svinēt vasaru!
Svinēt dzīvi!
 Un priecāties par to, ko Dievs mums dod katru dienu!!! 
Mēs reizēm tik daudz čīkstam. Mums nav tā un tā.... 
Bet patiesībā, mēs esam tik bagāti!!!
 Un šis atrastais ieraksts internata plašumos: 
"80...90 gados dzimušajiem...
Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 80-os un 90-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai.
Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu.
Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu.
Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet.
Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm.
Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.
Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm.
Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.
Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu!
Grūti iedomāties.
Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?
Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija!
Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām.
Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem,
sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši!
Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.
Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties.
Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku...
Un kā ir tagad?
- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns;
- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;

- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem nav e-pasta adreses;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ, lai to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari - pieslēdzies internetam;
Taisnība?!....
"
Tāpēc jo vairāk priecājos, ka mēs esam tieši šeit - laukos... 
Kur bērni skrien ar basām kājām, ēd un zin, kā aug burkāns, rāpjas kokā, ceļ savus "štābikus" un "vigvamus". 
Šūpojas, spēlējas smilšu kastē, rūpējas par kaķēniem un trusi... 
Peldās... 
Kāpj un krīt... 
Izdzīvo savu bērnības brīvību...
Ka viņiem - 5 un 7 gados nav savi profili draugos un twiter konti... 
Gan jau paspēs arī to, kā mēs... 
Protams, ka es pati nevaru vairs iedomaties, kā būtu bez interneta un mobilā telefona, 
bet tāpat dodu priekšroku īstām sarunām kopā ar saviem draugiem, 
bērnu smiekliem šupojoties šūpolēs un
garsīgām svētdienas pusdienām savas mājas dārzā...

Elīna
P.s. Un manā bērnība - mājas pagalmā - bērnu gaidītākais notikums bija atkritumu mašīnas atbraukšana divreiz nedēļa 20:30. 
No dzīvokļa ar atkritumu spaini izgājām ap 19:00 (nu, lai nenokavētu), un pārnācām ap 23:00. Pagalmā satikās visi daudzdzīvokļu bērni...
 Un tad bija "Kazaki un razboiņiki", tautas bumba, pirmās simpātijas, draudzība un bērnu strīdi... 
Lai skaists augusts! 

piektdiena, 2013. gada 2. augusts

Zvēri un abru taisītājs...

Turpinot realizēt
KNHM fonda 
atbalstīto  projektu  „Maziņš esmu es, liels izaugšu es”!
tapa pasaka "Zvēri un abru taisītājs". 
Reiz dzīvoja viens vecs vīriņš, abru taisītājs.
 Viņam pietrūka maizes, kā jau daždien veciem, kas pelnīt daudz nespēj. 
Bet kaimiņa saimnieks sacīja: "Uztaisi man jaunu abru, tad maizi iedošu!"
Labi! 
Vīriņš uztaisīja prāvu, prāvu abru, un nesa uz kaimiņiem.
 Bet tai dienā bij briesmīgi karsts laiks un nesamais smags, spēka maz, nabadziņš, jāsaka, piepūlējies galā. Par laimi gadījās ozolu mežs, kur dzestrā ēnā varēja atšauties. Tā nu viņš apsēžas, noslauka sviedrus un iesāk domāt: "Vai nebūtu gudrāki tepat brītiņu pagulēt?" 
   Jā, būs gan! Un tūliņ nolikās garšļauku, bet abru drošības dēļ uzvilka sev virsū par apsegu.
 Te, pēc maza laiciņa, atskries zaķis, nosēdīsies uz abras un brīnīsies: "Tavu jauku galdiņu, bet nekā nav virsū!"
 Pa brītiņam vēl attecēs ir lapsa, nosēdās uz abras, zaķim blakus, un brīnījās: "Tavu jauku galdiņu, bet nekā nav virsū!"
 Pa brītiņam atskrēja arī vilks, nosēdās uz abras, lapsai blakus, un brīnījās: "Tavu jauku galdiņu, bet nekā nav virsū!"
 Pa brītiņam atnāca vēl lācis, notupās uz abras, vilkam blakus, un brīnījās: "Tavu jauku galdiņu, bet nekā nav virsū!"
   Nu sēdēja, sēdēja visi, beidzot sāka pārrunāt: "Ko tā velti sēdēsim, paraudzīsim maltīti."
 Lācis sacīja: "Zinu mežā brangu biškoku, to es atnesīšu!" 
Vilks.sacīja: "Zinu kaimiņa kūtī treknu aunu, to es atnesīšu!"
 Lapsa sacīja: "Zinu brangu zostēviņu, to es atnesīšu!" 
Zaķis iesaucās: "Zinu kaimiņa dārzā brangu kāpostu galviņu, to es atnesīšu!" 
Visi aizgāja, katrs pēc sava medījuma.
 Ne visai ilgi, jau lācis atstiepa stropu un nosvieda uz abru, ka nobraukšķēja vien, 
tad nāca vilks ar aunu, 
lapsa ar zostēviņu
 un beidzot zaķis ar kāpostu galviņu.
 Nu draugi mielojās. 
Bet vecais abru taisītājs apakš abras pašu laiku pagriezās uz otriem sāniem, 
abra pakustējās un lācis tūliņ iesaucās: "Ā! kas to galdu kustina?" 
Bet vairāk neko un tā ēda atkal.
   Pa brītiņam vecais atkal pakustināja abru, vilks iesaucās: "Ā! kas to galdu kustina?" bet vairāk neko un tā ēda atkal. 
Pa brītiņam vecais atkal pakustināja abru, lapsa iesaucās: "Ā! kas to galdu kustina?" bet vairāk neko un tā ēda atkal. 
Pa brītiņam vecais labi dikti pakustināja abru - zaķis iesaucās: "Ā! kas to galdu kustina?" — "Te vairs nav labi, bēgsim!"
   Un tā aizbēga arī visi, katrs uz savu pusi, bet vecajam abru taisītājam palika medus, gaļa, kāposti. Par abru tas vēl dabūja no kaimiņa maizi un nu bij pārtikas vecam vīram pa pilnam.
 
Roku lelles - Elīna un Rudīte

ceturtdiena, 2013. gada 18. jūlijs

Kuģītis...

 Turpinot  Nīderlandes Koninklijke Nederlandsche Heidemaatschappij fonda
atbalstītā projekta „Maziņš esmu es, liels izaugšu es”! realizāciju manā izpildījumā tapa
pasaka "Kuģītis"...
Vardīte, cālītis, pelīte, skudriņa un mārīta, izgājuši pastaigāties, nonāca pie upītes.
- Iesim, peldēties! - vardīte iesaucās un lēca ūdenī. 
- Mēs neprotam, - skumji novilka cālītis, pelīte, skudriņa un mārīte. 
- Kvā-ha-hā! Kvā-ha-hā! - vardīte smējās aizvilkdamās. - Ko jūs vispār protat? 
Kvā - ha - hā! Kvā - ha - hā! - 
No smiekliem viņa gandrīz aizrijās ar ūdeni. 
Cālītis, pelīte, skudriņa un mārīte apvainojās un sāka gudrot. 
Gudroja, gudroja un izgudroja.
 Cālītis knābītī atnesa liepas lapu.
Pelīte atvēla rieksta čaumalu. 
Skudriņa atstiepa lielu salmu. 
Mārīte atvilka aukliņu.
Visi ķērās pie darba: 
rieksta čaumalā iestiprināja salmu, pie tā ar aukliņu piesēja liepas lapu. 
Kas iznāca?
Kuģītis!
Visi kopā  kuģīti iestūma ūdenī.

Visi četri iesēdās kuģītī un ļāva vējam iepūst lapas burā. 
Vardīte izbāza galvu no ūdens, sagatavojusies atkal izsmieties, bet kuģītis jau gabalā... 
Ķer nu vēju!
 Teksts, ilustrācijas - Vladimirs Sutejevs
Roku lelles - Elīna